APOKALIPSE IR SĀKUSIES.
Kurš izdzīvos?

APOKALIPSE IR SĀKUSIES

Pirmais incidents, ko policija ņēma nopietni, bija Centrālajā stacijā. Sieviete ap piecdesmit, ar Rimi maisiņu rokā, iekoda vīrietim kaklā tieši uz perona pie vilciena uz Jūrmalu. Apsardze domāja, ka tas ir sadzīves konflikts. Kad vīrietis trīs minūtes vēlāk piecēlās ar duļķainām acīm un metās virsū pusaudzim ar mugursomu, kameras vairs nedarbojās. Pulksten 17:55 tramvajs apstājās uz Barona ielas. Durvis neatvērās. No iekšpuses atskanēja dunēšana.

Vecrīgā cilvēki vel neko nesaprata. Kāds nofilmēja video, kā četri cilvēki rāpo pa bruģi Kaļķu ielā garām Laimas pulkstenim, un ielika to TikTokā ar parakstu: Zombiju flashmobs Rīgā, forši. Video savāca 90 tūkstošus skatījumu divdesmit minūtēs. Komentāri bija jautri. Tad pārstāja būt jautri.

Pulksten 18:47 policijas pārstāvis iznāca priekš kamerām pie Ministru kabineta Brīvības ielā. Viņš teica, ka situācija ir kontrolē un ka runa ir par incidentu, kas saistīts ar jaunu sintētisku narkotiku. Ieteica mieru. Pulksten 19:15 Ministru kabinetā nodzisa gaismas. Pulksten 20:02 neviens vairs neatbildēja uz 112. Latvijas valsts, kas divdesmit gadus bija cīnījusies pret emigrāciju, beidzot atrada veidu, kā neviens vairs neaizbrauc.

Rīga ir neiespējama pilsēta karantīnai. Daugava to dala divās daļās, bet tilti savieno abus krastus un kas tos aizvērs? Vanšu tilts, Akmens tilts, Dienvidu tilts, katrs no tiem plūsma panikas. Vecriga ir pussala ar šaurām ielām, bet ap to ir dzelzceļa stacija, autoosta, tramvaja līnijas, kas savieno visu ar visu. Armija mēģināja kordonu uz Brīvības ielas. Izturēja septiņas minūtes.

Vecrīga krita pirmā. Doma laukumā organu mūzika vel skanēja no baznīcas, kamēr ap to cilvēki krita un cēlās un krita atkal. Šaurās ieliņas, Jāņa iela, Skārņu iela, Tirgoņu iela, kļuva par lamatām, kur nebija kur bēgt un nebija kur slēpties. Restorānā pie Melngalvju nama viesmīle vel nesa alus kausi, jo pasūtījums ir pasūtījums.

Centrāltirgus bija šausmu aina. Pieci milzīgie angāri, kas bija būvēti no cepelīnu hangāriem, pieci kupoli pilni ar gaļu, zivīm, dārzeņiem un cilvēkiem, kuri pēkšņi vairs nebija pircēji. Gaļas paviljonā ironija bija tik bieza, ka to varēja griezt ar nazi. Zivju paviljonā smakas sajaucās tā, ka nevarēja atšķirt veco no jaunā.

Pārdaugavā bloki no Imantas līdz Zolitūdei krita kā domino. Padomju laiku daudzstāvu mājas, garas kā vilcieni, ar koridoriem, kur viens inficēts nozīmēja visu stāvu. Lifti apstājās pulksten 20:10. Kāpņu telpas bija tumšas. No kāpņu telpām nāca skaņas, kas bija sliktākas par tumsu. Kengarags krita divdesmit minūtēs. Purvciems, trīspadsmit.

Mežaparks turējās visilgāk. Privātmājas starp priedēm, plašas ielas, mazāk cilvēku uz kvadrātmetru. Iedzīvotāji bloķēja ieejas ar automašīnām un gaidīja. No Lielās estrādes puses, kur parasti dziedāja simts tūkstoš cilvēku dziesmu svētkos, tagad nāca citas skaņas. Ne dziedāšana. Kaut kas līdzīgs dziedāšanai, bet bez melodijas un bez vārdiem.

Pulksten 23:00 tikai Brīvības piemineklis vel bija apgaismots. Milda ar savām trim zvaigznēm rokās stāvēja gaismā virs mirušas pilsētas kā bāka, kas ner redzama nevienam. Zelta zvaigznes spīdēja tumsā. Zem viņas kājām Brīvības iela bija klusa. Tad vairs nebija klusa.

Rīga bija pilsēta, kas vienmēr bija lepojusies ar savu izturību. Pārdzīvojusi karus, okupācijas, deviņdesmito gadu haosu. Šonakt tā neizturēja. Pēdējās skaņas bija nagu skrāpēšana pa bruģakmeniem un slapja košļāšana, ko atbalss nesa pa Vecrīgas ieliņām no Doma līdz Centrāltirgum. Sešsimt tūkstoši mutes. Atvērtas. Lai kostu.

7 lomas. 28 dienas. Nulles kļūdu robeža.

• 👑
  Līderis
• 🏃
  Izlūks
• 🛡️
  Tanks
• 💉
  Mediķis
• 🍳
  Pavārs
• 🔧
  Tehniķis
• 💀
  Ēsma